July 7, 2010

Jāņi Itālijas noskaņās

Pēc trakā pavasara skrējiena rakstot maģistru un citām šeptēm, beidzot bija pienācis arī laiks atpūtai, kad visi darbi tika nolikti malā un varēja posties ceļā Itālijas mazas daļas apskatei.
Iespējams viss būtu izvērties savādāk, bet Jāņu laikā Milānā plānojās Alfa Romeo 100 gadu ballīte un draugu lokā ir gan Jānis, gan viņam ir Alfa un tā nu divreiz nebija jāsaka, kad tika izlemts – braucam uz Milānu, pie viena, gan ar autiņiem acis papriecēsim, gan Jāņus nosvinēsim citās skaņās.
Skatoties tālāk, ko nu vēl gribētos redzēt un apčamdīt no Itālijas apskatāmajām vietām tuvāk, izvēle par labu krita Gardas ezeram, par kuru internets piedāvāja nu acis žilbinošus skatus un šaubu nebija – JĀREDZ!
Tā nu 21. jūnija rītā priecīgām sejām atvadījāmies no slapjās un pelēkās Rīgas, ar cerību jau pēc pāris stundām tikt vasarā. Un Bergamo lidostā vasara mūs tiešām sagaida – tuvu 30 grādiem un šķiet, ka pilnai laimei nekas vairs nav vajadzīgs.

Atlika vien meklēt busiņu uz Bergamo centru, tad no turies ar vilcienu līdz Brescia stacijai, kur jāpārsēžas nākošajā vilcienā līdz Desenzano un no turienes atlikušie 4 km līdz Garda Village ar vēl vienu busiku. Izklausās diez gan gari un sarežģīti, bet vispār nekas traks , satiksme ir ērta un saprotama arī tūristam, kas itāliski ne bum bum.

Kā jau saules izslāpuši ķermeņi, pirmo dienu pavadām pie baseina brūninoties un nebeidzot sajūsmināties par lielisko vietu. Garda Village izrādās vēl labāka nekā bija domāts, 90% šeit ir vācieši ar maziem bērniem, valda pilnīgs miers un klusums, teritorija milzīga ar 3 baseiniem un privāto beachu pie ezera, kā arī 4* bungālo neliek vilties – viss nepieciešamais ir iekšā, trauki, pannas, plīts, ledusskapis un āra terasīte, kur baudīt maltītes. Vakaros ir izklaides programmas un baby disco. Starp citu kārtējo reizi pasaule izrādījās dikti maza un satiekam šeit Kasparu un Leldi no Latvijas, kas vasaru pavada strādājot Garda Village kā bērnu izklaidētāji.

Kad nu bija saules peldes kārtīgi izbaudītas, prāts nesās uz ko aktīvāku. Un zinot, ka 3 km attālumā ir pilsētiņa Sirmione, tika nolemts to apskatīt. Noīrējām velo par 15 euro/24h (īpašs prieks, ka tie bija ar groziņu) un ripinājām prom. Brauciens ir tīrā izprieca, jo ripo dikti labi un kur vien acis liec, tur priekšā TĀDA ainava!

Pati Sirmione ir kā tāda gara konfekte ezerā iestiepusies, viss tik skaists, košs, ziedošs un priecīgs, var redzēt, ka cilvēki prot dzīvot viegli un bezrūpīgi. Katrs balkoniņš izcakināts ar bagātīgu ziedu klāstu un mājas dzirkstī priecīgos toņos – dzeltens, oranžs, rozā.


Itāļi mīl paēst un mīl to darīt ļoti garšīgi. Kafejnīcas un restorāni ir biezā slānī viens pie otra un tik atliek izvēlēties īsto. Ikviena no baudītajām pastām lika garšas kārpiņām sajūsmā noelsties un kārtējo reizi apliecināja, ka itāļu virtuve ir ko vērta! Un nemelošu, ka ēdienreizes bija viena no manām mīļākajām brauciena sadaļām :)

Un kad saule sāk rietēt, tad vispār var tikai stāvēt ar vaļā muti un baudīt šo skaistumu. Pie tam katru vakaru saulriets atšķīrās no iepriekšējā vakarā redzētā. Bet, kad bija satumsis pavisam, tad pavērās tāds skats, it kā ezaram apkārt būtu apvilktas miljoniem eglīšu lampiņu un visas reizē ieslēgtas.

Nākošajā dienā arī tika izripināts ar velo pa tuvāku un tālāku ezera apkārtni, apskatot, kas tad notiek citās vietās un ko tās piedāvā. Visapkārt ezeram ir izmitinājušies dažāda izmēra ciematiņi un katrā ir ko apskatīt vai vnk pazvilnēt un pabaudīt skatus.
P.s. Pigletiņš arī kā redzams visur ir piedalījies :)

Tā nu laiks tika vadīts pavisam laiski un nesteidzīgi, vai nu vizinoties ar velo, vai brūninot vēderiņu, līdz nonācu pie secinājuma, ja būtu jāizvēlas starp Turcijas/ Ēģiptes 5* viesnīcu un tam komplektā nākošajiem uzmācīgajiem ļautiņiem, kā arī ekskursijas, kas 85% ir izdomātas, vai arī braukt uz Itāliju, dzīvot Garda Village un visu darīt pašiem, es izvēlos otro variantu, jo tomēr šeit bija daudz vairāk ko redzēt un kopējā gaisotne arī daudz mierīgāka.

Kad nu atkal bija uzkrāti papildus spēki, vajadzēja izdomāt, kur tos likt. Ģirts bija dzirdējis par OBLIGĀTI apmeklējamu vietu – Malcesine pilsētiņu, kur var ar pacēlāju tikt augšā kalnos 2000 m augstumā, un kas it kā esot tikai 15 km atālumā no Sirmiones, bet!!! apskatot karti, tas gabals nu nekādi nevelk tikai uz 15 km, bet gan uz saviem 65 km vienā virzienā (kartē ar sarkanu). It kā varētu īrēt auto, bet nu mums tik labi ripoja ar velo iepriekšējās dienās, ka varbūt mēģināt aizkapāt ar tiem līdz turienei?!? Es vēl mēģinu spirināties pretī, ka manu spēku maksimums ir līdz šim ir bijis 50 km dienā un tādu gabalu nenovilkšu, bet nu izdodas mani pielauzt uz šo afēru un nākošajā rītā esam septiņos augšā, lai dotos ceļā. Un labi, ka tā laicīgi izbraucām vēl pa rīta vēsumu, jo ap deviņiem jau sāka cepināt nopietni.
Brauciens ir gan pa kalnu lejā, gan ar jāminas augšā, bet ripo sasodīti labi un īpašas uzslavas itāļu ceļiem par kvalitatīvo segumu un velo celiņiem, kā arī autobraucēju toleranci, tā, ka izvēle par transportlīdzekli uz Malcesine ir bijusi pareizā, jo ar auto nekad nevarētu tā izbaudīt visu redzēto.

Juhū un 10.30 esam sasnieguši mēŗķi, vienīgi dupši gan jūt nomīto gabalu, bet viņiem neviens neļauj ilgi čīkstēt. Paceļamies kalnos un tur priekšā mākoņi un tik, tik svaigs gaiss, kāds nekad nav elpots.

Upsī, uz kalniem, laikam nevajag braukt kā uz pludmali :)

Jā un papildus tīrajam gaisam valda absolūts klusums, nu pilnīgi nereāla sajūta. Un tad es ieraugu 2 govis, kas vienkārši pastaigājas pa mākoņiem un pagriežoties uz otru pusi, kur vēl ir govis, daudz govju, kas vēsu prātu ēd kalnu zāli un neliekas traucētas par visādiem garāmgājējiem. Un katrai govij kaklā ir zvans, kas viņai ēdot skan. Un tā nu Tu vari tur paņemt savu sviestmaizi, apsēsties uz akmens un klausīties govju koncertā. Tajā brīdi nebija šaubu, ka trakais miniens bija tā vērts, lai savām acīm un ausīm sniegtu šo kalnu prieku.

Kalnos var staigāt un pavadīt laiku, cik nu katrs vēlas, var arī vairākas dienas, ved augšā arī ar riteņiem 1x dienā 14.00. Bet nu tā, kā mums vēl ir arī ceļš atpakaļ, tad pietika šoreiz ar 3 stundām un braucām lejā. Mājās ripojām jau pa daudz lielāku svelmi – 33 grādiem, bet visu ciešamāku darīja ezera vējiņš un pitstopi ceļa malā.

Un ticat vai nē pēc sešiem vakarā bijām back dzīvi un smaidīgi, kā arī šis jau bija pēdējais vakars pie Gardas ezera. 5 dienas bija izkusušas nemanot, bet nu sajūta, ka gribēsies šeit atgriezties, joprojām nav pametusi.

Sesdienas rītā posāmies uz Milānu, jo klāt bija Alfas Romeo 100 gadu jubilejas pasākums. Bet Milāna mūs sagaida ar TĀDU karstumu, ka kedas kūst pie asfalta un pārvietoties var ar minimālo ātrumu ejot. Kopumā pasākums pulcēja apmēram 4000 šo auto īpašniekus. Tajās dienās, kur vien acis liki, priekšā bija kāds no Alfas modeļiem. Un jāsaka kā pāritis veco modeļu noskatīju arī savai nākotnes garāžai :)

Pēc Alfas parādes aizstaigājām līdz vecpilsētai un karstuma dēļ biju dikti slinka uz fotoaparāta darbināšanu, tad nu tikai pāris kadri no slavenākajiem apskates objektiem.

Kopumā Milāna ir diez gan garlaicīga pilsēta un, kad iepriekš man teica, ka tajā nav ko redzēt, es līdz galam neticēju, bet tiešām, tajā nav nekā TĀDA. Ja atvēlēsit 2 dienas tās apskatei, tas jau būs ar uzviju. Tāpēc svētdienu, kā īsti milānieši vadījām parciņos un lēnās pastaigās pa pilsētu. Siestas laikā visa dzīve norit tikai zaļajā pilsētas daļā, lielākā daļa vnk ir izklājuši savu dvielīti, izmetušies bikini un chillo zālītē. Ja enerģijas ir vairāk, tad pamētā bumbu, vai paskrien krosiņu. Dikti jau gribētos, lai šāda parku kultūra ieviestos arī Rīgā. Nu varbūt kādreiz…