November 14, 2010

Londona 2010 (septembris)

Dzīvojot jau nedēļu pilnīgā pelēcībā un saules trūkumā, atcerējos, ka augusta beigās/ septembra sākumā bija tāda skaista iespēja padzīvoties pa Londonu, bet nu darbu steigā un citu prioritāšu kārtā, Londonas foto, bija palikuši drusku aizmirstībā. Tad nu šodien saņēmos un šo to parādīšu arī Tev, manu mīļo lasītāj!
Jau sen, sen biju gribējusi apmeklēt Londonas Zoo, bet vienmēr laika bija sanācis par maz (cik klasiska atruna), vai citu iemeslu dēļ tas nebija vēl izdarīts, bet šoreiz jau otrās dienas mērķis bija nokļūt tur. Tā, kā ieradāmies laicīgi – ap desmitiem, tad nebija ne rindu pie kasēm, ne pie eksponātiem un pirmās pāris stundas visu varēja bez grūstīšanās un stumdīšanās apskatīt.  Patika akvāriums un patika, ka mazie pērtiķīši bija aplūkojami gandrīz vai deguna galā, bet drusku vīlos gorillās, kas bija nolēmušas to svētdienu veltīt snaudienam un interesentiem lielais gorillu tētis bija atstājis redzēšanai tikai savu dibengalu.

Vēl Rīgā būdama, izskatīju, ka V & A muzejā šajā laikā būs apskatāma amerikāņu aktrises un modes ikonas Grace Kelly kleitu izstāde, tad nu atlika izlemt tikai, kurā dienā dodos skatīt šo skaistumu.
Pa ceļam uz V & A muzeju, ieraudzīju šādu rīta saules ķeršanas ainiņu.
Tā, kā savā apzinīgumā biju ieradusies uz izstādi pirms muzeja atvēršanas, tad nu atlikušās 10 minūtes nolēmu pasēdēt uz kāpnītēm un pavērot cilvēkus. Kā pirmais interesantais tipiņš manās acīs iekrita šis kungs, kas savā piezīmju blociņā ar pildspalvu fiksēja apkārt notiekošo.
Viņam saistošas bija likušās šīs abas dāmas, kas lasīja rīta presi.

Atļāvos no mugurpuses viņam pielavīties un ar saviem 50mm ielūkoties, kā izdodas skices.

Un tad vēl aši tika uzskicēta viena slaida garāmgājēja ar garu zirgasti.
Un tā nu vērojot zīmējošo kungu, bija pienācis laiks doties iekšā raudzīt Kellijas tērpus, priecīga un bruņojusies ar fotoaparātu iesoļoju izstādē un jau pie pirmā tērpa spiežu kadru, kad klāt ir darbiniece un laipni norāda, ka fotogrāfēt aizliegts :(. Protams, tas mani saskumdina, bet neko darīt.
Interesanti, cik stundas un dienas te ir pavadīts, lai šitā izpērļotu tērpu?!?

Grace Kelly izstādes titultērps
Pēc tādu tērpu apskates, vienīgā vieta, kur kājas pašas Tevi nes ir Oxford street, lai varētu nodoties iepirkšanās priekam, ko pastiprinātā režīmā arī darīju, bet tam visam pa vidu man vienmēr bija gribējies iemūžināt tos trakos cilvēku pūļus (visbiežāk pārguruši vīrieši, kamēr viņu dāmas iekšā plosās) pie Primark veikala ar milzīgiem iepirkuma maisiem. Šis veikals ir fenomenāls, jo pilnīgi vienmēr ir pārbāzts. Mierīgāk ir agrajās rīta stundās un vakaros, jo vienreiz, kad ieklīdu ap 20.00  pārsteigumā gandrīz nokritu, tāpēc, ka beidzot tur nevaldīja histērija un haoss.

Sagurušas dāmas, jo iepirkšanās nu dien nav viegla

Un brīžos, kad pat veikalu ķemēšanai vairs nebija spēka, devos uz parkiem atpūtināt kājas. Londonas parki vispār spēj radīt atkarību un īpašu pieķeršanos, jo tajos visu laiku kaut kas notiek un dzīvība laužas pa visām malām ārā. Un ir tik patīkami apmesties zem kāda koka, paņemt kaut ko uzkožamu un vērot cilvēkus, suņus, vāveres, bērnus – visus.
Vakara brīvdabas koncerts

Manas sapņu profesijas pārstāve – dog walker

Nebeidzu vien sajūsmināties par londoniešu paradumu uzvilkt pēc darba kaut ko ērtāku un doties ārā, skriet, lekt vai daudzīt bumbu, katrs izvēlas, kas tam tuvāks, bet kustas visi.

Pa ceļam uz grāmatu paradīzi Waterstones uzdūros it kā fotosesijai

Te mēs varam uzkrītoši redzēt, cik biezā slānī meitenei ir aizmugurē sasprausti svārki, lai no priekšpuses viss būtu kā uzliets :)

Šāds jaukumiņš bija apmeties pie viesnīcas The Dorchester pašā pilsētas centrā – nu dikti glīts jau

Te Pigletiņš ir atradis Marsa muffinu un novērtē situāciju, vai kāds viņu nevēro?!?
Tā, kā nevienu apkārt nemanīja, tad droši to viens pats apēda!

Londona var būt pilnīgi droša, ka drīz to apciemošu atkal, jo jau sen ir ieguvusi manas visslielākās simpātijas. Tas tāpēc, ka tā nu ir vieta, kur jūtos kā mājās!!!
I WILL BE BACK!