February 9, 2011

Ņujorka

Uzliekam Frenka Sinatras dziedāto New York, New York un atslīgstot savos mīkstajos krēslos dziļāk, apbruņojamies ar pacietību un lasam tālāk, kā Liene ar kompāniju brauca pāri lielajam “dīķim”.
Viss sākās jau pagājušā gada jūlijā, kad pilnīgi parastā dienā sēžot internetā, uzdūros banerim, kas vēstīja par supercenu akciju lidojumiem uz Ņujorku. Līdz šim gan nekad vēl solītās cenas nebija kritušas makā, tāpēc ar nelielu skepsi un tīri intereses pēc aizgāju uz norādīto adresi. Bet tur viss, kā solīts! Izvēlies tik vēlamos datumus un lido prom. Tā nu pēc šī atklājuma prāts kļuva pavisam nemierīgs un vajadzēja, ko uzsākt steidzami, jo tādi piedāvājumi ilgi nevienu negaida. Tālāk jau viss notika milzīgos tempos pāris stundu laikā, jo iemetu āķi lūpā Agnesei ar Pēteri, tad pārtvērām Ģirtu lidostā no Spānijas un līdz mājām viņu apstrādājām, ka jābrauc! Tūlīt tika drudžaini pirktas aviobiļetes, pielāgoti datumi un prātos pārcilāti iespējamie riski, līdz beidzot vakars noslēdzās ar uzvaru – Ziemassvētki un Jaunais gads tiks sagaidīti Ņujorkā!
Tālāk jau atlika nokārtot tikai ESTA (pieprasījums ceļošanai bez vīzas) ASV vēstniecības mājas lapā. Te galvenais parūpēties, lai pagātnē nebūtu bijusi saķeršanās ar likumu, samaksāt 15 dolārus un zibenīgi atļauja bija iegūta.
Tā nu gandrīz nemanot klāt  bija arī 24. decembra rīts un mazliet bažīgi par to vai reiss dēļ sniegputeņa nebūs atcelts, dodamies uz lidostu. Pa nakti ir kārtīgi pasnidzis un snieg joprojām, tāpēc turam īkšķus, lai redzamība tomēr ir pietiekama un nenākas palikt mājās bēdīgām sejām. 
Nē, atcelts reiss nav, bet kavēties kavējas gan par vismaz divām stundām un vēl nezinot, cikos ceļamies gaisā, ik pa brīdim paziņo par atceltajiem lidojumiem un pie katra šāda paziņojuma sirds apmet kūleni. Bet šoreiz pacietība atmaksājas un tik laimīgs ir tas brīdis, kad beidzot piebrauc busiņš, lai sāktos iekāpšana un brīvdienas var iet gaisā!
Kopā ceļā ar pārsēšanos tiek pavadītas apmēram 14 stundas, kuru laikā trīs reiz ēdam, lasam vai mēģinam pagulēt, bet līdz ko slīksti pirmajā miegā, tā priekšā sēdošā Lusja skaļā balsī sāk taisīt troliņu un sabļaustās ar paziņām otrā lidmašīnas galā. Lusja noteikti iegūst kolorītākās personas titulu šajā braucienā, jo savas lietas kārtoja visiem ļoti labi dzirdamā balss tonī, tā, ka ikviens uzzināja, ka viņa lidmašīnā ir iestīvējusi vairākus tūkstošus vērtu lustru un tagad to visu ved vīram uz Kanādu.
Protams, ilgā sēdēšana un niecīgā izkustēšanās līdz dāmu istabai, lieliski atsaucās uz dupša un kāju stīvumu izkāpjot Kenedija lidostā (JFK), bet tas viss štrunts, jo esam galā un tas pats galvenais. Priekšā vēl dokumentu pārbaude, maza saruna ar lidostas darbiniekiem par brauciena mērķi un uzturēšanās ilgumu, kā arī acs tīklenes fotogrāfēšana un pirkstu nospiedumu atstāšana ASV arhīviem. Sasmaidamies ar melno puisi, viņš novēl patīkamu atpūtu un beidzot esam iekšā!!! 
Dodamies meklēt air train lidostā, kas mūs aizvizina līdz metro stacijai, tur nopērkam metro kartiņu divām nedēļām par 54$ un turpmāk varam braukāties pēc sirds patikas.
Ir 24. decembra vakars, ielas klusas, sajūta tāda, ka visi ir ierakušies savās alās un izkāpjot no metro, lai dotos uz viesnīcu, savā ceļā satiekam vien pāris apšaubāma izskata melnos puišus un drusku neomulīgu sajūtu. 
Iecerēto svētku vakariņu vietā gan dabūjam vien trakoti dārgas svietsmaizes no tuvākā benzīntanka (tur pārsvarā nopērkami vien čipsi, burbuļdzērieni un sažuvis ābols par 2.50 $), jo tuvumā nav nekāda pārtikas veikala, bet īsto noskaņu tomēr rada skats pa viesnīcas devītā stāva logu uz Manhetenas virsotnēm. Ar manāmu sagurumu, bet smaidu uz lūpām un domām par to, ko nesīs rītdiena, ap 23.00 lienam migās un cenšamies atgūt lidojumā pazaudēto enerģiju. Ar labu nakti, mazo draudziņ!

Taču rīts pienāk ātrāk nekā cerēts – 5.00 esam kā gurķīši augšā, jo laika zonu maiņa vēl nav sajaukusi ierasto ritmu un ceļamies pēc Latvijs laika. Un te arī vairs nerodas jautājumi, kāpēc viesnīcā brokastis sāk pasniegt jau sešos – vienkārši visiem atbraucējiem iekšējāis pulkstenis dara savu.
Pirms došanās brokastīs vēl iesildu fotoaparātu ar pāris saulēkta kadriem pār Manhetenu un jau tagad apzinos, ka šis būs piedzīvojumiem bagāts brauciens.

Bez mazā rozā drauga jau vairs nekur!

Eh, maniem ceļabiedriem gan līdz galam nepaveicās, jo pirmais lielais uzdevums mums ir atrast  suņuku dienas bildei, tāpēc lecam iekšā metro un 10 minūtēs esam nokļuvuši līdz Time square pieturai. Nākot ārā no pazemes sarunājam, ka neskatīsimies uz augšu, lai nezaudētu pārsteiguma sajūtu :) BET!!! Tāds lielais wow, izpaliek, jo Time square ir palicis kvartāla otrā pusē. Nu labi, to apskatīsim vēlak, tagad prioritāte suns. Un paldies manai kompānijai par morālo atbalstu un izturību suņu meklēšanā, jo tas nu dien nav ne viegli, ne ātri.
Iemūžināta projekta ” Human and dog” dienas bildes un apraksta tapšanas laikā
Ikvienam ir iespēja izbraukt ar zirga pajūgu aplīti pa Centrālparku (25$) un izdzīvot pašam kādas filmas epizodi

Sapriecājušies par Centrāl parka gigantiskumu

Šī vieta saistās ar daudzkārt redzēto Kevina skrējienu pie baložu tantes filmā ” Viens pats mājās 2″
Pēc vairāku stundu pastaigas pa parku un pasildīšanās pie Starbucks karstās šokolādes krūzes, atgriežamies Time square, lai apžilbtu no nenskaitāmajām reklāmām, plakātiem un tūristu pūļiem. Te galva iet uz rinķi un acis šaudās šurpu turpu un beigās sajūta ir kā pēc brauciena karuselī.

Īpaša uzmanība jāvievērš enerģiskajam puisim pa kreisi :)

Kolorīta persona mētelī
Un smejies vai nē, bet Ņujorka ir tik maza, ka Time squre Mc Donaldā satiekam latviešus ar ko iepriekšējā dienā kopā bijām vienā lidmašīnā un pēc tam vienā metro  – sveiciens laipnajam Mārtiņam un viņa draugiem!

Portatīvais + pārnesajamā klaviatūra
Lai vai cik netipsiki tas izklausītos Amerikai, bet Mc Donaldā iegriezāmies vienu vienīgu reizi visa brauciena laikā un arī tikai tāpēc, ka pienākums un cieņa pret šo iestādi lika to darīt. :) Bet kāpēc tikai vienu reizi? Tāpēc, ka ir simtiem citu iespēju daudz garšīgāk un veselīgāk papusdienot.
Tālāk dienas plāns mūs aizveda uz mazo Itāliju, kur tiešām arī valda Itāliska gaisotne, sarunas itāļu valodā un daudz, daudz krodziņu, kur pie gandrīz katra stāv autentisks itāļu iekšā aicinātājs un apgalvo, ka pie viņiem ir vislabāk. Vienam šādam aicinājumam arī neturamies pretī un beidzot tiekam pie Z-svētku vakariņām. Diemžēl izsalkums ir darījis savu un no šīs sadaļas bilžu nav.
Vakars pienāk ātri, jo iekšējāis pulkstenis, kas vēl grib tikšķēt pēc Latvijas laika ziņo, ka sen jau jāiet gulēt, tāpēc pēc 21.00 dodamies pie miera, ar cerību, ka rīts atkal nesāksies jau piecos.
Diena divi un diena trīs tiek pavadītas meiteņu mīļākajās nodarbēs – veikalos, un labi, ka tā, jo diena divi visu pilsētu pārsteidz ar pēdējos desmit gados lielāko sniega vētru un paiet vai kaut ko apskatīt nav iespējams, jo sniegs ir līdz ceļgaliem (bildes ar sniega stihiju skatīt šeit). 
Tāpēc patveramies drošībā – iepirkšanās centrā  – Queens Center mall. Veikali izvietoti 4 stāvos un jāsaka godīgi, ka viena diena tur ir stipri par maz, ja tā lieta patīk un interesē. Bet ir viena ne īpaši patīkama lieta – 9% nodoklis klāt visām precēm un pakalpojumiem pie norādītās cenas uz birciņas, līdz ar to pie kases, ja ļoti cītīgi visu nekalkulē līdzi, ir vienmēr jāatstāj vairāk dolāru nekā sākumā plānots.
Trešās dienas pēcpusdienā, gribot uzlikt punktu uz i veikaliem un cerot, ka Manhetenas ielas būs kļuvušas izbrienamas, dodamies uz 5. avēniju, kā pirmo pieturpunktu izvēloties Apple store.

5. avēnija
Lai tiktu iekšā Apple pasaulē, izstāvam nelielu rindu un nesteidzīgi virzamies uz pagrabstāvu, kur mudž melnā cilvēku masa un katrs grib paspaidīt Iphonu, Ipadu un Imacu. Godīgi sakot šī drūzmēšanās un spaidīšanās ilgi nav panesama, tāpēc nogaršojot šo “ābolu pīrāgu”, dodamies tālāk pa 5. avēniju.

Pilsēta ir izgreznota un uzposta svētkiem, bet tomēr ne tik ļoti kā pagāšgad Londona, kura burtiski plīsa no rotājumiem un lampiņām. Bet tomēr ir viena vieta pašā centrā, kur egle teju salūzīs no miljardiem lampiņu un es pat nebrīnīšos, ja katra tās skuja ir aizstāta ar zaļu, sarkanu vai dzeltenu spuldzīti. Egle tiek uzskatīta par galveno Ziemassvētku simbolu pilsētā un  šī skaistule meklējama pie Rockeffeller centra, kas atrodas strap 48. un 51. ielu. Turpat arī slidotava ar milzum garu slidotgribētāju rindu, kuru, lai iztāvētu vajag nopietnu pacietības devu.
Rockeffeller centrs
Ja jau esam nokļuvuši Rockeffeller centrā, tad jātiek arī tā virsotnē, lai papriecētu acis ar naksnīgajiem pilsētas skatiem. Te rindas nav tik neizstāvamas un nopērkot biļeti jau ir virsū uzdrukāts laiks, cikos mūsu lifts ceļas gaisā.
Gaidīšanas laiku var īsināt ar kādu klinģeri vai “karsto suni” vai vienkārši pavērot to cepējus.

Tornis “izlecējs” šajā ainavā ir Empire State

Tālāk variet fotogrāfijās iepazīties ar tipiskām pilsētas ainiņām un sejām.

Madison square garden – pasaules slavena arēna, kur notiek NBA spēles un mūzikas zvaigžņu koncerti
Kādreiz te bija dvīņu torņi
Tagad ceļas pasaules augstākais debeskrāpis

Wall street – te nauda nekad neguļ 😉
Brooklyn bridge

Lūgums nofotogrāfēt Wall streetas naudas bulli, gandrīz beidzas ar nervu sabrukumu un asarām, jo šitas brīnums ir nepārtrauktā cilvēku ielenkumā un kur tik viņi nelien bildēties. Pats tolerantākais veids ir ar buļļa ragiem, bet tālāk jau aiziet arī tādi varianti, kā starp aizmugurējām kājām vai pat galva bullim dibenā.

 No tūristu brīvākais kadrs kādu izdevās sagaidīt

Gaidītāju rinda braucienam uz Staten island (brauciens ar prāmi ir par brīvu)

Jūs droši vien šobrīd domājiet nu, ko tie ļautiņi saspiedušies viens pie otra kā siļķes mucā snaikstās ar  telefoniem un dažāda izmēra fotoaparātiem gar prāmja malu?!? Bet katram sevi cienošam tūristam taču jādabū bilde ar …

… Brīvības statuju!

Nespēdama ilgstoši spaidīties kopā ar citiem Brīvības statujas iemūžināt gribētājiem, devos uz otru prāmja pusi, lai paniekotos ar kaiju portretiem un dažādajām viņu lidošanas manierēm. Un te nu jāsaka, ka kaijas vienozīmīgi bija daudz atraktīvākas un fotogēniskākas par tālumā esošo statuju. 

Prāmis no Staten Island jāpagaida apmēram 20 minūtes un te atkal ir padomāts, lai gaidītāju nemoka garlaicība, viņš var ieturēties kādā no burgerotavām.

Pēc Staten island apmeklējuma nolemjam, ka jādodas uz vēstures un dabas muzeju. Te atkal mega garas rindas, izstāvam un tomēr izlemju, ka kamēr draugi dodas lūkot dinozaurus un citus vēstures vēstnešus, man jāizmanto saulainais laiks un jāpaklīst pa centrālparku.

Un ne mirkli savu lēmumu nenožēloju, jo izdevās gan iepazīt tuvāk parka apmērus, gan noskatīt kādu glītu foto kadru.

Daudzu čaļu sapņu vieta – NBA veikals
Te atkal ievilinu Jūs Time squere ainiņās, tikai tagad naksnīgākās.

Visas iepriekšējās dienas ir aizskrējušas vēja spārniem un klāt vecā gada diena, kad pilsētā ir ieradušes vismaz 2 miljoni apmeklētāju, lai sagaidītu Jauno gadu. Time squares ir jau trīs dienas iepriekš sācis gatavoties sagaidītāju uzņemšanai, jo visur ir dzelzs norobežojumi un pastiprināta apsardze. Lai vai cik skaisti tas izklausās – sagaidīt jauno gadu Time square, tomēr izvēlamies nespaidīties pa pūļiem, bet pieklājīgi pavakariņot un pēc tam doties uz Centrālparku.
Šis gardums vispārākajā pakāpē ir meklējams Itāļu restorānā/picērijā Mercato starp 8. un 9. to avēniju uz 39. ielas (pavisam netālu no Time square). Tik patīkama vieta un baudāmi ēdieni, ka apmeklējāms to veselas 3 reizes, lai vakariņotu un jāsaka godīgi, ka  Mercato ir spēcīgs iemesls atgriezties šajā pilsētā.

Spīdīgu cepurīšu, briļļu 2011 veidolā un citu atribūtu tirgošana iet uz urā!
Pigletiņš apciemo savu Amerikas  brālēnu

Centrālparkā 31. decembra naktī pulksten 24.00 ar pirmās petardes šavienu tiek palaists nakts skrējiens, kas pulcēja daudz skriet gribētāju. Manuprāt, fantastiska tradīcija, kā sagaidīt jauno gadu.

Gludekļa māja, kas iekļuvusi daudzu filmu sižetos

Kā viena no obligātajām brauciena programmā iekļautajām sastāvdaļām bija Peking Duck (Pekinas pīles) garšošana, jo tā tiek uzskatīta par vienu no garšīgākajiem ēdieniem pasaulē. Tāpēc īstā vieta, kur pēc tāda brīnuma raudzīties ir ķīniešu kvartāls, kur gandrīz katrā logā karājas pa brūnai karamelizētai skaistulei. 

Neesot orģināli, lūdzām palīdzību googlei, lai atrastu kādus ieteikumus Pekinas pīles meklējumiem un pirmais, ko izmeta bija Peking duck house, tāpēc ilgi neprātojot, devāmies tieši tur.

Ieejot Peking duck house, uzreiz var redzēt, ka vēl daudzi pīles tīkotāji ir rīkojušies līdzīgi mums – dodoties uz pirmo internetā piedāvāto vietu, jo Pīles māja ir stāvgrūdām pilna, bet tomēr priekš mums atrodas viens brīvs galdiņš. Pati slavenā pīle tiek pasniegta sagriezta šķēlītes ar visu ādu un kopā ar plānu pankūkas tipa veidojumu, kur jātin iekšā pīle, ar zaļumiem un speciālo mērci. Ēdiens noteikti nav piemērots slaidās figuras ieverotājiem, jo ir ārprātīgi trekns, bet ar vienu nogaršošanas reizi, domāju, ka nekas slikts nenotiks.

Grand Central terminal
Opras kundzes iemīļotākā picērija Mariella ar tiešām garšīgām picām par mazām naudiņām
Pievērsiet uzmanību kases aparāta autentiskajam veidolam, nemaz nešaubos, ka tas tur arī ir no 1957. gada
Klāt arī pēdējais rīts Ņujorkā, tāpēc aizdodamies pēc suņu bildes uz Centrālparku, izlokam kājas pastaigā, iegreižamies vēl vienu reizi Mariella picērijā un tad arī laiks doties uz lidostu.
Šis suņu puika diemžēl neiekļuva projektā, jo saimnieks  bija tik aizņemts ar sviestmaižu notiesāšanu, ka man palika neērti stāvēt un ar savu gaidīšanu viņu steidzināt

Mājās atgriešanās nebija tik gluda, kā lidojums projām, jo sākumā gaisa bedrēs pakratījāmies, tad izrādījās, ka bagāža nav atlidojusi kopā ar mums un kā kronis visam bija mana iesprūšana Viļņas Mc Donalda tualetē, kas gandrīz beidzās ar to, ka iznācu ārā kopā ar durvīm, bet labs, kas labi beidzās un domāju, ka šī nebūs pirmā un pēdējā Ņujorkas apmeklešanas reize :).